Saikne starp tēti un mazuli

Komentējis 0 Dalībnieks   Skatīt komentārus

Autors: Armin Brott

Lasīt biogrāfiju
Uzzināt par Pampers Institūtu

Raksta kopsavilkums

Ik pa laikam, pirmajās galvu reibinošajās dienās pēc mana pirmā bērna dzimšanas, es pieķēru sevi raugāmies uz viņu kā transā, apbrīnodams katru sīkumu, ko viņa darīja. Protams, vēl bija jāpaiet kādam laikam, līdz viņa patiesi paveica ko tiešām ievērojamu, taču nez kādēļ man viss šķita brīnumains, sākot ar viņas matu smaržu un smalkajām rociņām (kurām ir ļoti asi nadziņi), beidzot ar ņurdēšanu un kluso elpošanu, esot nomodā, un pilnīga miera izteiksmi miegā.

Pēc dažām šādām dienām mani no sapņa atmodināja spēcīgs realitātes trieciens. Lai būtu par tēti, bija jādara daudz vairāk, nekā tikai jānoraugās mazulī. Ja es patiesi vēlējos izveidot ar viņu tādas attiecības, par kādām sapņoju, man bija jāiesaistās un "jāsasmērē rokas" (protams, pārnestā nozīmē. Esmu nomainījis jau tonnu autiņbiksīšu...). Nelaime bija tāda, ka, tā kā nekad nebiju pavadījis daudz laika mazuļu tuvumā, man nebija ne jausmas, ko darīt. Tā kā neesmu no tiem, kuri lūdz palīdzību (zinu, zinu - kā jau "vecis"), bija tikai viens veids, kā nepieciešamo iemācīties. Tāpēc aizvēru acis, dziļi ieelpoju un "metos iekšā".

Dažu minūšu laikā piedzīvoju nozīmīgu atklāsmi. Tā kā mana meitiņa bija tāds pats "nezinītis" kā es, viņa bija neticami piedodoša. Pirmajās dažās viņas dzīves nedēļās es pieļāvu dučiem kļūdu (par laimi varu teikt, ka neviena neapdraudēja dzīvību vai veselību). Taču es arī atklāju dažus vienkāršus mijiedarbošanās veidus, kas viņai šķietami patika.

Pirmais atklājums bija tas, ka viņai ļoti patika, kad turēju viņu rokās. Vispār viņai vairāk patika manas rokas, taču, kad tās notirpa un sāka sāpēt mugura, viņai nebija nekādu iebildumu atrasties ķengursomā. Viņai arī ļoti patika, ja ar viņu sarunājos. Sākumā tā dēļ jutos nedaudz muļķīgi: viņai pilnīgi noteikti nebija ne jausmas, ko es saku, bet mana balss viņu šķietami nomierināja. Es viņai stāstīju par savu dienu, par ziņās teikto un to, ko redzējām ārā pastaigu laikā. Dažkārt, ja apklusu ilgāk par dažām sekundēm, viņa lūkojās manī ar savām spožajām ačtelēm, un varu apzvērēt, ka viņa domāja: "Labi, un kas tālāk?"

Viens svarīgs ieteikums: tā kā mazuļu galvas ir relatīvi lielas (piedzimstot viena ceturtdaļa ķermeņa izmēra pretstatā vienai septītdaļai pieaugušā vecumā) un kakla muskuļi nav pārāk labi attīstīti, viņu galvas dažus pirmos mēnešus ir diezgan ļenganas. Tāpēc ir ļoti svarīgi pārliecināties, ka mazuļa galva visu laiku tiek balstīta no aizmugures, un izvairīties no pēkšņām vai asām kustībām.

Cits liels atklājums bija tas, ka autiņbiksīšu maiņa patiesībā ir lielisks veids, kā mums satuvināties. Tā man arī bija izdevība paberzēt viņas maigo punci, pakutināt celīšus un noskūpstīt mazos pirkstiņus. Sākumā es mainīju autiņbiksītes ik pēc divām vai trim stundām un kļuvu par tādu ekspertu, ka vienreiz pat mēģināju to paveikt aizvērtām acīm. Tā nav tā spožākā ideja, kāda man bijusi. Pirmkārt, pēkšņā svaigā gaisa dēļ viņa mani apčurāja. Turklāt man būtu vajadzējis izvēlēties autiņbiksītes ar zemāku grūtības pakāpi (citiem vārdiem sakot, tās, kas bija tikai mitras, nevis ar izkārnījumiem). Par laimi es nepieļāvu kļūdas, ko nevarētu labot ar dušu un dažām veļas mazgāšanas reizēm.

Tāpat kā daudzi jaunie tēvi es maz zināju par bērnu attīstību. Turklāt, ja godīgi, biju nedaudz vīlies, kad uzzināju, ka meitiņa vēl ilgi jo ilgi nevarēs ar mani uzspēlēt bumbu. Taču es diezgan ātri uzzināju, ka ir citi veidi, kā ar viņu spēlēties. Es lasīju pasakas, spēlēju paslēpes, taisīju grimases un pat viegli ripinājos pa grīdu ar viņu. Jo rosinošāks es biju gan verbāli, gan ar smaidiem un smiekliem, jo vairāk viņai tas patika. Taču viņas uzmanības sprīdis bija īsāks, nekā domāju (vai cerēju). Maksimāli aptuveni piecas minūtes. Pēc tam viņa sāka raudāt vai niķoties, vai vienkārši raudzījās manī tā, it kā garlaikotos līdz nāvei.

Raugoties uz to ar dažu gadu distanci, tas noteikti bija nedaudz bailīgi un netrūka arī "vajadzēja un varēja". Taču es zinu, ka tam, ko mēs ar meitu darījām kopā, kad viņa bija zīdainis, ir bijusi milzīga nozīme manās attiecībās ar viņu.

Uz augšu

Kategoriju tagi:

Brāļi un māsas

,

Tētis

Raksta tagi:

autiņbiksīšu uzvilkšana

,

spēlēties

,

saiknes nostiprināšana